Atgriezties kā skolotājam skolā, kur vēl pirms pāris gadiem biji skolēns. Tas ir gan drosmīgs solis, gan skaista atgriešanās. Rihards Elmārs Vanka-Treifelds, Jūrmalas valstspilsētas Pumpuru vidusskolas dabaszinību skolotājs, ir viens šādiem cilvēkiem Jaunietis pasniedz bioloģiju un dabaszinības, un turpina studijas Latvijas Universitātē, meklējot arvien jaunas atbildes uz jautājumu – kā būt labam skolotājam mūsdienu bērniem?
Rihards Elmārs ir viens no tiem jaunajiem pedagogiem, kurš saņēma “Olpha”, “Centrālā laboratorijas” un “Veselības centru apvienības” stipendiju 3000 eiro apmērā.
Skolas bērns visos laikos
“Es esmu izaudzināts skolā,” saka Rihards Elmārs Vanka-Treifelds ar tādu mierīgu pārliecību, it kā tas būtu visdabiskākais, kas var notikt – izaugt starp klases zvaniem, direktora kabinetiem un skolotāju sapulcēm. “Mana mamma ir pedagogs, un skolas vide man vienmēr šķitusi tuva un saprotama.”
Skola Rihardam Elmāram nav tikai mācību vieta – tā vienmēr ir devusi arī otro māju sajūtu. Vidusskolas gados jaunietis aktīvi iesaistījās skolas dzīvē, vadot skolēnu pašpārvaldi, kas viņam iemācīja, kā virzīt lietas uz priekšu, kā sastrādāties ar cilvēkiem un uzņemties atbildību.
Tomēr patiesais impulss izvēlēties pedagoga ceļu nāca no cilvēka, kas spēja parādīt, cik ļoti skolotājs var iedvesmot. Tā bija viņa bioloģijas skolotāja Vēsma Vijupe. Viņa bija tā, kura pamanīja jaunieša potenciālu un uzrunāja viņu kļūt par pedagogu. “Viņa vienmēr bija gatava veltīt savu laiku skolēniem jebkurā diennakts laikā, un šī aizrautība mani apbūra,” atceras Rihards Elmārs.
Vēsma Vijupe Rihardam Elmāram nav tikai bijusī skolotāja – viņa ir paraugs. “Mana bioloģijas skolotāja apvieno sevī visu, kas man šķiet būtiski labam pedagogam – humoru, empātiju un kritisko domāšanu. Tajā pašā laikā viņa ir arī cilvēks, kurš ir dziļi nozarē: iesaistījusies mācību programmu izstrādē, līdzdarbojusies mācību grāmatu veidošanā, joprojām vada Bioloģijas skolotāju asociāciju un regulāri papildina savas zināšanas kursos,” uzsver jaunais skolotājs.
Tieši viņas piemērs bijis tas, kas Rihardam Elmāram ļāva noticēt – skolotājs var būt spēks, kas maina pasauli!
Tur, kur sajūti jēgu
Lai gan viņa dienas rit pēc stingras hronometra loģikas – mācības Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātē, stundas skolā, sagatavošanās darbi, konsultācijas, jaunietis par nogurumu nesūdzas. “Protams, apvienot darbu un studijas nav vienkārši, bet mani dzen uz priekšu tā sajūta, ka es daru ko būtisku,” tā Rihards Elmārs.
Jaunietis ir viens no tiem cilvēkiem, kuri savu profesiju nevis izvēlas, bet izdzīvo. Viņš raugās uz skolotāja darbu kā uz misiju – iespēju būt pirmajam cilvēkam, kurš pamana un iedrošina, kurš palīdz bērnam noticēt sev un saprast, kāds viņš vēlas būt: “Pedagogs ir tas, kas sniedz pirmos pamatus cilvēka izaugsmei. Šī apziņa mani iedvesmo un virza uz priekšu.”
Jaunais skolotājs arī ļoti labi apzinās – viņa klātbūtne atstāj ietekmi. “Nu, protams, ka kaut kādu iespaidu es atstāju,” viņš saka ar nelielu smaidu. “Un es ļoti ceru, ka tas ir pozitīvs.” Rihardam Elmāram svarīgi nav tikai nodot zināšanas – viņam ir vienlīdz būtiski, lai skolēns klasē jūtas labi. Tāpēc viņš meklē jaunus, negaidītus veidus, kā radīt šo sajūtu. Pagājušajā semestrī tās bija īpašas motivējošas kartītes, šajā – acs modelis, kas, kā Elmārs smejoties saka, “redz visu, ko skolēni dara,” un savā ziņā motivē viņus mācīties cītīgāk.
Elmārs redz sevi skolā arī pēc desmit, piecpadsmit gadiem – tikai, iespējams, citā lomā. Vadīt skolu vai attīstīt jauniešu projektus ārpus klases – arī tas, viņaprāt, ir ceļš, kurā skolotāja misija turpinās. “Būt par skolotāju nozīmē iedot pamatus cilvēka izaugsmei. Bet šī misija var attīstīties dažādos veidos. Skola ir vieta, kur mēs veidojam nākotni.”
Ar pasauli kabatā
“Labam skolotājam nepietiek tikai ar akadēmiskām zināšanām. Ir vajadzīga arī dzīves pieredze – kaut kas tāds, ko tu pats esi piedzīvojis, izjutis, izdomājis, un ar ko pēc tam vari dalīties ar saviem skolēniem nevis kā ar faktu, bet kā ar stāstu,” pārliecināts jaunietis. Viņam svarīgi ir paplašināt savu pasaules redzējumu, un ceļošana ir viens no veidiem, kā to darīt. “Tā palīdz saprast, kā cilvēki dzīvo citur, kā viņi domā, kas viņiem ir svarīgi. Un bieži vien šie iespaidi paliek ar tevi uz ilgu laiku,” spriež Rihards Elmārs.
Šī gada janvārī, pateicoties viņam piešķirtajai “Olpha”, “Centrālās laboratorijas” un “Veselības centru apvienības” jauno skolotāju stipendijai, Rihards Elmārs devās uz Maltu – ceļojums, kas viņam sniedza ne tikai jaunus iespaidus, bet arī ļoti konkrētas atziņas: “Maltā es sapratu, cik svarīgi ir sākt pārmaiņas ar sevi. Tur pat autobusu vadītāji sasveicinās ar katru pasažieri un novēl jauku dienu – tas izskatās pēc nieka, bet patiesībā rada milzīgu atšķirību atmosfērā. Tā ir tāda kultūra, kurā cieņa un laipnība ir dabiska daļa no ikdienas. Es gribētu, lai arī pie mums Latvijā cilvēki vairāk smaida, vairāk pasaka labus vārdus. Arī skolā.”
Kad ikdiena kļūst pārāk intensīva, Rihards Elmārs atgūst līdzsvaru dabā. Garas pastaigas mežā vai gar jūras krastu kopā ar savu suni ir viņa veids, kā uzlādēt baterijas. “Tā ir mana meditācija. Vienkārši iet, klusumā, bez steigas. Tas palīdz salikt domas pa plauktiņiem un atkal būt gatavam dot enerģiju citiem.”
Tas viss – gan ceļošana, gan ikdienas atelpas brīži pie dabas, gan iedvesmas meklēšana un nodošana tālāk – palīdz Elmāram īstenot savu skolotāja misiju. Soli pa solim, ar apziņu, ka pārmaiņas sākas ar cilvēku.
