“Kas notiks ar mūsu nākotni, ja skolā strādās cilvēki, kuriem tas nepatīk? Pedagoga profesija ir ļoti svarīga sabiedrībai. Tāpēc es domāju, kāpēc gan lai es neizmantotu šo dzīves iespēju?” saka 21 gadu vecā Marija Zemļinska, topošā matemātikas skolotāja. Viņa studē Latvijas Universitātē trešajā kursā un jau kopš pirmā kursa strādā Rīgas Zolitūdes ģimnāzijā vienlaikus kā laborante un pedagoga palīgs. Tagad viņa jūtas gatava – laiks pašai stāties klases priekšā.
Darbs skolā Marijai nav nejaušība. Vēl vidusskolā, mācoties 10. klasē, viņa sāka pasniegt privātstundas. Viņas skolēnu loks bijis plašs – no trīsgadniekiem ar pirmajām krāsainajām darba burtnīcām līdz vidusskolēniem, kas stresā gatavojās eksāmeniem. Dažiem bija mācīšanās traucējumi, citiem motivācijas trūkums, bet rezultāts pēc nodarbībām ar Mariju vienmēr bija viens: visi audzēkņi sasniedza vēlamo rezultātu, pateicās un silti ieteica viņu saviem draugiem. Apmēram tajā pašā laikā Marija sāka strādāt arī bērnu nometnēs – gan sporta, gan izglītojošās, kurās bērni uzturējās arī pa naktīm. Šī pieredze nostiprināja pārliecību: viņa prot atrast valodu ar katru bērnu.
Latvijā joprojām trūkst jaunu skolotāju, īpaši dabaszinātņu un matemātikas jomā. Bet Marijas stāsts ir kā pretstrāva: jauni cilvēki ar sajūtu, ka darbs skolā ir īstā vieta, nevis rezerves variants. Un varbūt ar to arī viss sākas.
Saknes, kas ved uz skolu
Jaunietes vēlmi kļūt par skolotāju veidojuši daudzi cilvēki viņas dzīvē – gan skolā, gan ģimenē. “Man nekad nav bijusi iespēja satikt savu omi, bet zināt, ka viņa strādājusi par skolotāju tieši tajā pašā skolā, kur mācījos un tagad arī mācu es, šķiet kaut kā simboliski,” saka Marija. Arī tēta darbs sporta trenera amatā un mammas nelokāmais atbalsts iedvesmojis un devis drosmi. “Mamma vienmēr ir teikusi, ka dzīvē es drīkstu mēģināt visu pie nosacījuma, ka tas nekaitē manai un apkārtējo veselībai. Tas man devis brīvību nebaidīties,” viņa piebilst. Šī drošības sajūta un pārliecība, ka izvēlētajam ceļam ir vērtība, ļāvusi Marijai nešaubīgi spert soļus arī pedagoģijā.
Skolotājs, kurš redz, dzird un saprot
Marija uzskata, ka skolotājam jābūt gatavam mainīties un mācīties kopā ar skolēniem. Viņa sevi raksturo kā atbildīgu un empātisku cilvēku – tās ir īpašības, kuras, viņasprāt, skolās bieži pietrūkst. “Daudzi skolotāji ir izdeguši, un viņiem vienkārši vairs nav spēka iedziļināties skolēnos, viņu jautājumos vai problēmās,” saka Marija. Viņa tic, ka izglītībā ļoti svarīga ir cilvēcība: spējas redzēt, dzirdēt un būt blakus.
Viņas klases audzinātāja Ingūna Hitrova ir viena no tām skolotājām, ar kuru Mariju joprojām saista tuvas un siltas attiecības. Bet īpašu piemēru, kādam viņa pati vēlētos līdzināties, Marija saskata matemātikas skolotājā Olgā Sheremet. “Viņa ir ļoti strukturēta un pietiekami stingra. Tajā pašā laikā viņa prot saglabāt cilvēcīgu tuvumu. Piemēram, attālināto mācību laikā viņa reizēm rādīja savus kaķus, un tas mums visiem palīdzēja justies labāk. Tas bija balanss starp prasīgumu un draudzīgumu, un man tas šķita ļoti iedvesmojoši.”
Īpaši emocionāli viņa stāsta par bioloģijas skolotāju Ļubovu Volkovu – cilvēku, kurš kļuva par atbalstu, kad pandēmijas laikā viss šķita izjucis. “Tas bija briesmīgs laiks. Sēdējām pie datoriem, vieni paši savos būrīšos. Mums gribējās satikties, runāt, apskauties, bet nevarējām. Un tad bija viņa.” Bioloģijas stundas notika vēlu, astotā vai devītā stunda, bet skolotāja pēc tām palika vēl vienu stundu tikai tāpēc, lai ar bērniem vienkārši aprunātos. Par dzīvi, par kino, par viņas mazbērniem, arī par bioloģiju ārpus mācību programmas, ka šķita ļoti interesanti. “Viņa par to nesaņēma ne centa, tas bija viņas brīvais laiks. Bet viņa to darīja, un tas bija ļoti svarīgi.” Arī Marija cer, ka kādreiz skolēni viņu atcerēsies ar līdzīgu siltumu – kā skolotāju, kura bijusi līdzās, iedvesmojusi un patiesi nozīmējusi
Pieredze, kas iemāca vairāk par jebkuru mācību kursu
Strādājot skolā, Marijai nācies saskarties ar bērniem, kuriem nepieciešama īpaša pieeja. Viņai arī ir bijusi iespēja palīdzēt bērniem, kas atbraukuši uz Latviju no Ukrainas, un vienu gadu Marija ir vadījusi matemātikas stundas meitenei, kurai onkoloģiskas slimības dēļ bija noteikta attālināta mācīšanās. “Šī pieredze man ļoti daudz iemācīja, bet lielākoties paļāvos uz savu empātiju un intuīciju,” viņa saka. Universitātē apgūtās zināšanas par iekļaujošo izglītību bijušas minimālas. Mēs paskatījāmies vienkāršākos gadījumus: disleksiju, diskalkuliju, disgrāfiju, bet ne pietiekami dziļi,” saka Marija. Viņa uzskata, ka šī joma pelnījusi daudz lielāku uzmanību: “Skolas ir iekļaujošas, bet skolotājiem nav pietiekamu zināšanu. Un, cik man zināms, Latvijā vairs pat nevar apgūt speciālā pedagoga profesiju.”
Šajos izaicinošajos brīžos Marijai īpaši noder skolā pielietotā diferenciācijas pieeja – metode, kas ļauj pielāgot mācību procesu katra skolēna vajadzībām. “Vislabprātāk es diferencēju tieši procesu – piemēram, sagatavoju vienu uzdevumu četros līmeņos, un skolēni var izvēlēties to, kas vislabāk atbilst viņu zināšanu līmenim un strādāt savā tempā. Ja jūt, ka ir gatavi, jebkurā brīdī var pāriet uz augstāku līmeni,” viņa skaidro. Šāda pieeja palīdz bērniem justies droši un motivēti, ļauj viņiem piedzīvot izdošanos un vienlaikus izaicināt sevi.
Atvērta jaunajam un gatava iedvesmot citus
Marija ir vienmēr bijusi atvērta jaunām iespējām un izaicinājumiem, jo viņa uzskata, ka tikai tā var pilnībā izpaust savu potenciālu. Viens no lieliskajiem piemēriem tam ir viņas pieteikšanās “Olpha”, “Centrālās laboratorijas” un “Veselības centru apvienības” stipendijai “Starp mums ir ķīmija”. Marija uzskata, ka šāda veida atbalsts no uzņēmumiem ir ārkārtīgi svarīgs, jo tas ne tikai palīdz jauniem skolotājiem attīstīties, bet arī veicina profesionālu izaugsmi, kas ir būtiska mūsu kopīgajai nākotnei.
Studijas universitātē Marijai piedāvā plašu iespēju klāstu, ne tikai pedagoģijas pamatu apgūšanu, bet arī citas interesantas jomas, piemēram, vācu valodu. Marija aktīvi iedrošina arī citus jauniešus, kuri apsver skolotāja profesiju, nebaidīties spert pirmo soli. “Ja tie, kuriem kaut nedaudz gribas to darīt, tomēr neies, tad šo darbu darīs tie, kam tas vispār nepatīk. Un tā būs šausmu filma realitātē,” viņa smejoties saka, bet acīs tomēr nopietnība.
