Kad Niks Grīnbergs stāv klases priekšā Rīgas pamatskolā “Rīdze”, viņš izskatās pārliecināts, mierīgs un precīzi zina, ko dara. Jaunietis māca ķīmiju 8. un 9. klašu skolēniem, vada ķīmijas pulciņu, paralēli studē Latvijas Universitātē un raksta bakalaura darbu. Aktīvi iesaistās arī izglītības inovāciju projektos un meklē efektīvākos veidus, kā ķīmijas stundās integrēt dažādus IT rīkus. Viņš nav no tiem, kas apstājas pie sasniegtā – tiecas tikai uz priekšu. Taču šajā ambiciozajā kustībā viņš stingri turas pie viena principa – skolotājam ir jāsaglabā sava loma.
“Skolotāja tēls ir jāuztur, jo skolēni ietekmējas no šī parauga,” saka Niks. “
Laika gaitā šī skolotāja loma viņā sākusi dzīvot arī ārpus klases. “Ar gadiem tās divas personības – parastā cilvēka un ķīmijas skolotāja – reizēm it kā saplūst. Arī ikdienā esmu kļuvis mierīgāks, nosvērtāks, stoiciskāks,” viņš saka. “Ir mainījies pat ģērbšanās stils uz vairāk klasisko – mētelis, krekli, uzvalki.”
Taču, atšķirībā no daudziem kolēģiem, kuri jau kopš skolas sola zināja, ka strādās izglītībā, Nika ceļš līdz skolai bija garāks. Viņa ģimenē nav neviena pedagoga, un skolotāja profesijas izvēle nenāca uzreiz, savu unikālo karjeras formulu viņš veidoja pats.
Zivkopis, meža mašīnu operators, lauksaimnieks, skolotājs
“Tas nebija vienas dienas lēmums,” saka Niks, atbildot uz jautājumu par to, kāpēc viņš izvēlējās skolotāja profesiju un ķīmiju kā savu specialitāti. Pēc vidusskolas Niks nesteidzās sākt pedagoģijas studijas, bet devās tā teikt ”iekšā dzīvē”. Viņš izmēģināja dažādas profesijas, no kurām katra deva ne tikai fizisku rūdījumu, bet arī skaidrāku izpratni par to, ko jaunietis negrib darīt visu atlikušo mūžu. Vispirms viņš iestājās Daugavpils Universitātē (DU), jo radās iespēja uzreiz sākt strādāt zivju audzētavā. Tā nu viņš kļuva par zivkopi – vismaz uz pāris gadiem.
“Arī studējot DU saskāros ar ķīmiju – ūdens kvalitātes rādītāji, barības sastāvs, zivju preparēšana,” atminas Niks. “Bet, kad sapratu, ka studiju virziens vairāk aiziet uz tīru bioloģiju, sapratu, ka pļavā puķītes skaitīt gan es negribu un izstājos.”
Kad Daugavpilī akvakultūras programma tā īsti neatvērās, šķita, ka viss jūk un brūk. Bet kā saka, kad Dievs aizver durvis, viņš atver logu. Tieši šajā laikā bijušās Ērgļu vidusskolas direktore piedāvāja Niku iesaistīt skolas dzīvē – izveidot robotikas pulciņu un stāties skolotāja lomā. “Tas bija pirmais nopietnais grūdiens pedagoģijas virzienā,” tā jaunais skolotājs.
Tajā pašā laikā Niks uzzināja par jaunu programmu Latvijas Universitātē – “Dabaszinātņu un informācijas tehnoloģiju skolotājs”, taču tās vietā viņš kopā ar draugu iestājās Ogres tehnikumā un kļuva par meža mašīnu operatoru. “Un tad četras dienas mežā. Pilnīgā klusumā. Sapratu – nē, tas nav domāts man,” viņš pasmaida. Pa starpu bijusi arī lauksaimnieka pieredze un gadījuma darbi dažādās saimniecībās.
Un tad beidzot – Rīga. Universitāte. Skolotāja profesijas apguve. “Nebija viegli restartēties. Trīs gadus biju darījis pilnīgi citas lietas, daudz kas bija piemirsies, bet pamazām atguvu savas komunikācijas prasmes, iemācījos ieelpot, izelpot un izdzīvoju pirmo semestri. Tālāk jau viss aizgāja.”
Darīt vairāk, nekā vienkārši savu darbu
Lai paliktu skolā, nepietiek tikai mācīt. Vajag arī iemeslus palikt – tādus, kas piepilda, iedvesmo un palīdz nenogurt. Iespējams, tieši daudzpusība ir tā, kas ļauj noturēties. Niks vada pulciņu, kur var brīvi eksperimentēt un ieviest idejas, strādā pie bakalaura darba par kombinēto mācīšanos, piedalās projektos un neapstājas pie jau sasniegtā. “Skolēnu atdeve motivē, bet arī pašam sev jātur dzinējs silts,” viņš piebilst.
Par nozīmīgu atspēriena punktu viņš sauc arī “Olpha”, “Veselības centru apvienības” un “Centrālās laboratorijas” piešķirto stipendiju. “Tas bija ne tikai finansiāls atbalsts, bet arī iespēja plašāk runāt par skolotāja darbu un lauzt priekšstatus. Man svarīgi, ka varu dalīties pieredzē un rādīt, ka šī profesija nav pelēka un garlaicīga,” saka Niks.
Hobiji kā eksperimenti ārpus laboratorijas
Skolotāja darbs prasa daudz – gan enerģiju, gan iekšējos resursus. Tas nozīmē būt klātesošam, ieinteresētam, gatavam reaģēt un iedvesmot. Lai neizdegtu, Niks meklē veidus, kā atjaunot līdzsvaru. Viņš ir dzimis un lielāko daļu dzīves pavadījis Madonas pusē un sevi sauc par īstu lauku puiku. “Laukos jāprot viss – gan māju apkopt, gan tehniku pielabot, gan savus dārzeņus izaudzēt,” viņš saka. Niks īpaši aizraujas ar dārzkopību – šopavasar jau iesējis tomātus, kurus drīzumā pārstādīs siltumnīcā. Viņš arī brauc ar traktoru, dodas makšķerēt un meklē spēku dabā – klusumā, zemē, ūdenī. Tas palīdz saglabāt mieru un līdzsvaru arī tad, kad skolā kārtējo reizi jāpārliecina astoņklasnieki, kāpēc ķīmija ir interesanta.
Taču līdzsvaru palīdz uzturēt arī kultūra – Niks dzied Latvijas Universitātes vīru korī, kādreiz piedalījās Deju svētkos un šobrīd apgūst spēli uz akordeona. Tas viss palīdz uzturēt dzīves garšu – gan klasē, gan ārpus tās.
